Bahājieši noraida viedokli, ka starp zinātni un reliģiju pastāv būtiskas pretrunas. Bahājieši uzskata, ka abas, gan zinātne, gan reliģija, ir izziņas sistēmas un ka katra no tām darbojas savā jomā un ir pašos pamatos saskaņā, savstarpēji papildinot viena otru, un abas ir nepieciešamas civilizācijas progresam.

Ticība māca, ka reliģija bez zinātnes pagrimst un kļūst par māņticību un fanātismu, bet zinātne bez reliģijas kļūst par primitīva materiālisma ieroci, un neiegrožots materiālais progress nekad nenovedīs pie patiesas labklājības.

Abas, gan zinātne, gan reliģija, apraksta īstenību, bet īstenība ir viena. Neviena parādība nevar būt zinātniski nepatiesa un reliģiskā nozīmē patiesa. Pretrunas ir skaidrojamas ar cilvēciskiem maldiem. Zinātne asina mūsu prātu un liek tam atklāt slēptas patiesības. Reliģija palīdz mums izprast zinātnisku atklājumu nozīmi un pareizo pielietojumu.

Bahājieši uzskata, ka tikai ar Dieva Izpausmju palīdzību cilvēce spēj atrast vērtību sistēmu, kas lietām piešķir pareizo perspektīvu. Reliģija piedāvā atbildes uz tādiem jautājumiem kā morāle, cilvēka dzīves mērķis un mūsu attiecības ar Dievu, kurus zinātne nespēj risināt. Tajā pašā laikā bahājieši uzskata, ka jebkura reliģija, kas ignorē mūsdienu zinātnes patiesības, riskē ieslīgt fanātismā. Tikai atzīstot zinātnes un reliģijas saskaņu un savstarpēji papildinošo dabu, cilvēku sabiedrība var droši virzīties uz priekšu.

Pamatojoties uz šiem abiem izziņas veidiem – zinātni un reliģiju – , tiek apkopota cilvēces pieredze, skaidrota tās vide, izpētītas tās apslēptās spējas un disciplinēta tās morālā un intelektuālā dzīve. Abas kopā tās ir radījušas civilizāciju un bijušas tās virzītājspēks.