Pretstatā mūsdienās pastāvošajiem uzskatiem, ka cilvēkos ir iedzimta savtība, konkurēt kāre un tieksme uz nesaskaņām, Bahá’í ticībā valda pozitīvs skats uz cilvēka dabu. Ticības dibinātājs Baha’u’llah apgalvoja, ka cilvēki ir dzimuši cēli. Viņš teica, ka ikviens cilvēks ir kā zemes dzīle „kas sevī slēpj nenovērtējamus dārgakmeņus” un ka šos dārgakmeņus un īpašības ir iespējams atklāt un attīstīt, ja cilvēks vēršas pie Dieva.

Tādējādi bahājiešiem neeksistē „iedzimtā grēka” jēdziens vai kāda tamlīdzīga doktrīna, kurā apgalvots, ka cilvēka dabai raksturīgas ļaunas tieksmes. Visi mūsu spēki un spējas ir Dieva dāvātas un tādēļ veicina mūsu garīgo attīstību. Piemēram, alkatība ir tiekšanās iegūt kaut ko vairāk. Ja sieviete alkst apgūt zinātni un iegūt zināšanas vai kļūt līdzjūtīgāka un devīgāka, šīs alkas ir slavējamas, bet, ja viņa alkst iegūt naudu kā augstāka sabiedriskā stāvokļa simbolu, lai justos pārāka par citiem, tad šādas alkas ir peļamas.

Bahá’í ticības mācībās ir noliegta arī Sātana jeb velna  vai „ļauna spēka” eksistence. Gluži tāpat ka aukstums ir karstuma neesamība un tumsa ir gaismas neesamība, tā arī ļaunums ir vienkārši labā neesamība.

Bahājieši uzskata, ka cilvēka ķermenis un tā fiziskās spējas kalpo par dvēseles attīstības līdzekli. Cilvēka ķermeņa enerģijai pakāpeniski pakļaujoties apzinātai dvēseles vadībai, tā kļūst par dvēseles īpašību izteiksmes līdzekli. Tikai nekontrolētas fiziskas kaislības kļūst par ļaunuma iemeslu un kavē garīgo progresu. No otras puses, Bahá’u’lláh bija pret jebkādu askētisma veidu vai galēju pašatteikšanos. Viņš atbalstīja veselīgu disciplīnu un mērenības principu, jo viss, kas nāk par labu, ja to patur mērenības robežās, vēršas ļaunumā, ja to noved līdz galējībai.